Aikido Journal Home » Interviews » Intervija ar Henriju Kono Aiki News Japan

Intervija ar Henriju Kono

Autors: Norm Ibuki

Published Online

Tulkoja: Dace Jurjane

Norm Ibuki

Henrijs Kono (Henry Kono), 75, ir vienīgais Kanādas aikido praktizētājs, kurš trenējies Aikido dibinātāja Moriheja Uešibas (Morihei Ueshiba) vadībā. Viņš ir dzimis 1927. gada 24. augustā, Vankuverā, Britu Kolumbijā. Kā nīsejs (nisei - otrās paaudzes kanādietis ar japāņu izcelsmi), viņš, viņa divas māsas, brālis un vecāki Otrā Pasaules kara laikā tika ievietoti koncentrācijas nometnē.

Pēc kara ğimene atgriezās Toronto. 1964. gadā Henrijs devās uz Japānu, lai apciemotu abu savu vecāku (kuri sākotnēji cēlušies no Šikoku) ğimenes. Tas, ka viņš kļuva par aikido praktizētāju, daļēji bija nejaušība. Pēc tam, kad viņš bija apciemojis savu ğimeni Japānā, viņam vēl bija laiks un tāpēc viņš nolēma apskatīt Hombu dodžo, kur mācīja O’Sensei (Morihei Uešiba - tulk.). Viņš bija lasījis par brīnumaino cīņas mākslas pārstāvi un gribēja pārliecināties, vai tā ir patiesība. Tā bija patiesība. Henrijs pavadīja četrus gadus trenējoties Hombo dodžo.

Viņš atgriezās Toronto, Ontario pēc četriem gadiem, kur strādāja par reklāmas mākslinieku, līdz aiziešanai pensijā. Viņš vēl aizvien pasniedz stundas un organizē seminārus Kanādā, ASV un Eiropā. Viņam ir viens dēls.

Kad zvanu viņam pirmo reizi, uzrunāju viņu “Kono Sensei” (sensei ir vispārpieņemta visu skolotāju cieņas pilna uzruna Japānā). Viņš uzstāj, lai uzrunāju viņu par “Henriju”. Mans pirmais aikido skolotājs no Nelsonas, B.C. Žans Renē Leduks (Jean Rene Leduc) arī būtu tā rīkojies. Satiekos ar viņu viņa mājās Toronto austrumu daļā, 2003. gada 3.janvārī.

Viņš ir draudzīgs, reālistisks cilvēks. Pie daudzām tasītēm zaļās tējas un rīsu krekeru bļodiņām, mēs sarunājamies viņa virtuvē, līdz ir jau vēla pēcpusdiena.

Henrijs Kono (Henry Kono)

Ar ko Jūs šobrīd nodarbojaties?

Ne ar ko īpašu. Šad un tad es vēl aizvien mācu.

Vai Jūs dažreiz mācat arī Īrijā?

Es dodos uz turieni, tāpēc, ka man tur ir draugs Alans Rudoks (Alan Ruddock), kuram nu jau ir krietni pāri 50 un kurš savā laikā bija Japānā kopā ar mani. Bet tad mēs nesazinājāmies kādus 30 gadus. Viņš aizgāja savu ceļu. Nu jau apmēram kādus 7, 8 gadus atpakaļ viņš man rakstīja: “Dzirdu, ka tu vēl joprojām esi dzīvs! Vai tu gribētu atbraukt ciemos?” Tā es sāku braukt uz turieni. Man patīk Īrija.

Redzot, kā Alana aikido bija pārveidojies, kopš tā brīža, kad pēdējo reizi redzēju viņu Japānā, man aizrāvās elpa. Veselu stundu, kamēr viņš mācīja, es sēdēju kā apburts no iespaidots no tā, kā viņš bija mainījies un kā viņš improvizēja tās nedaudzās tehnikas, kuras mēs abi pārvedām no Japānas.

Es patiešām nebraucu uz Japānu, lai mācītos aikido. Es braucu, lai apciemotu savus radiniekus. Manas mātes ģimenē bija 11 bērnu, bet manam tēvam bija viens brālis un viena māsa. Es gribēju doties viņus apciemot. 1964. gadā es aizbraucu uz Japānu. Viena mēneša laikā es apciemoju visus savus radiniekus, pa nedēļai katrā vietā. Man bija 6 mēnešu vīza, tā man vēl vajadzēja kaut kā iztērēt atlikušos 5 mēnešus. Tokija ir ļoti nervoza pilsēta. Ja tu neko nedari, tu tur nevari palikt. Es izdzirdēju par aikido, un nolēmu to izmēğināt. Tai dienā, kad aizgāju uz turieni, bija apmēram divi pēcpusdienā, Bobs Nado (Bob Nadeau) meta kūleņus uz matrača. Es jautāju: “kas man būtu jādara, lai varētu tev pievienoties?” Un es paliku tur četrus gadus.

Vai jūs jebkad iepriekš nodarbojāties ar cīņas mākslām?

Es nekad iepriekš nebiju nodarbojies ar cīņas mākslām. Bija daži raksti avīzē Jaunais Kanādietis (New Canadian - japāņu kanādiešu avīze, kas šobrīd vairs neeksistē) par šo fantastisko veco vīru vārdā Uešiba, kurš izmētāja pāris puišis, pat nepieskaroties viņiem. Bija arī kāda maza grāmatiņa, kuras autors ir Džajs Gluks “Dzen cīņas” (Jay Gluck “Zen Combat”), un tur bija raksts par O’Sensei.Tas bija viss, ko zināju pirms es tur ierados.

Vai fakts, ka Otrā pasaules kara laikā jūs tikāt ievietots koncentrācijas nometnē, jo bijāt japāņu kanādietis, atstāja kādu iespaidu uz jūsu domāšanu?

Nē. Priekš manis ievietošana Slokanā, B.C., bija airaujošs laiks. Es redzēju jaunu zemi, savādāku vietu. Manai mātei nebija negatīvas attieksmes pret to. Viņa teica: “Kara laikā šādas lietas mēdz notikt. Mums būtu jāpateicas savai laimīgajai zvaigznei, ka mēs varam būt visi kopā.” Neviens netika ne spīdzināts, ne nopratināts.

Cik gadu jums bija 1964. gadā?

Man bija gandrīz 37. Man bija radinieki Tokijā, bet man bija arī pašam savas mājas. Tajā laikā dzīvot Japānā bija ļoti lēti. Ja es rīkojos taupīgi ar naudu, es varēju iztikt ar 100$ mēnesī. Citi ārzemju studenti mācīja angļu valodu, lai nopelnītu naudu, bet man šķita, ka japāņi nevēlētos, lai viņus apmāca japānis. Ja es spēju kaut ko pateikt, bet viņi nespēja, tad viņus mocīja sirdsapziņa. Es izmēģināju to kādu laiku, bet tā bija pilnīga izgāšanās, tāpēc es sāku domāt vairāk pats par savām valodas problēmām.

Kur dzīvo Alans?

Viņš dzīvo Menas salā, bet viņa vecāki dzīvo Dublinā. Kad viņš atgriezās atpakaļ mājās, viņš iestājās skolotāju institūtā Londonā un vēlāk nokļuva Menas salā. Viņš māca tur un arī Īrijā. Katru vasaru mums ir vienas nedēļas seminārs Galvejā (Galway).

Kāds ir aikido Īrijā?

Īrija ir lieliska. Tas ir pats draudzīgākais aikido. Īrijā, tas viss patiešām ir ļoti atvērti un draudzīgi. Man ir zināmi cilvēki, kuri nāk no citiem Īrijas reģioniem, un viņi man saka, ka šis esot visjaukākais seminārs, ko viņiem gadījies apmeklēt.

Kā ar pievienošanos dožo (kļūstot par biedru)?

Eiropā ir ļoti daudz neatkarīgu dodžo, kā arī to, kas pievienojušās Hombu.

Kas jūs noturēja Hombu četrus gadus?

Tas, ko darīja Uešiba kungs. Ko viņš darīja? Tas ir O’Sensei noslēpums. Priekš manis viņš bija brīnumdaris. Saprotiet mani pareizi - viņš bija ģēnijs. Man ir vislielākā cieņa pret viņu. Ja es viņu nekad nebūtu saticis, es nebūtu tas, kas es esmu. Nekad! Pat ja es trenētos 100 gadus Kanādā, es to nekad nebūtu ieguvis. Tas, ka es esmu, kas es esmu ir tikai pateicoties faktam, ka esmu viņu saticis.

Ja jūs lasat japāņu vēsturi - Japāna cīnījas ar zobenu rokās apmēram 1 200 gadus. Varbūt tur bija kādi 15 patiešām izcili cīnītāji ar zobenu. Viens katrā gadsimtā. Viņš bija viens no tiem. Un viņš ir pēdējais. Mums nebūs vairs neviena kāds bija viņš, tāpēc, ka sabiedrība un laiks vairs nepieprasa tādus cilvēkus kā viņš. Tagad viņiem jāstudē datorzinības!

Neviens no tiem japāņu skolotājiem, kuri nonākuši pie patiesības atziņas, nekad to tuvāk nepaskaidroja. Viņi visi paņēma to sev līdzi kapā un šajā ziņā O’Sensei nebija savādāks.

Jūs esat trenējies aikido ilgu laiku.

Trenēšanās vēl neko nenozīmē. Nozīmīgi ir tas, ko O’Sensei domāja. Viņš balstīja savas kustības uz neredzamu matrici, kuru mēs nespējam izprast. Visi domāja, ka viņš spēj veikt visas šīs lietas, tāpēc, ka ir trenējies 65 gadus. Es uz to raugos savādāk. Man ir svarīgi tas, ko viņš zināja. Bet ne visi uz to raugās šādi.

[Henrijs parāda man Sugano Sensei citātu, kurā ir šādi vārdi: “Šķita, ka O’Sensei vienīgais nodarbojas ar aikido, bet visi pārējie ar kaut ko citu.”]

Ar ko tad mēs nodarbojāmies?! Tas, ko mēs darījām uz matrača, nebija tas, ko darīja viņš.

Parādījis man vēl kādu citātu no Boba Nado raksta, kas publicēts Aikido Today Magazine, viņš saka: “Vienreiz O’Sensei man pateica ļoti skaidri un tieši, ka patiesība par aikido var tikt izprasta ļoti īsā laika periodā.”Ja tu notver noslēpumu,” viņš teica, “tu vari paveikt, to pašu, ko es - trijos menešos.”

Tas ir tieši tas, ko es meklēju. Tas ir tas, kur man bija priekšrocības. Es runāju tajā valodā. Es nevarēju lasīt vai rakstīt, bet es varēju sarunāties, un melnās jostas man visu laiku palīdzēja, kad es strādāju ar viņiem. Bet tiem, kuri nerunāja japāniski, domu apmaiņa bija ļoti ierobežota. Un pat, ja tu runā japāniski, pagāja vismaz trīs gadi, līdz tu sāki saprast, ko viņi tev mēģina ieskaidrot. Pēc aptuveni trīs ar pusi gadiem, man pamazām sāka ataust gaisma. Ir jābūt pacietīgam un izturīgam.

O’Sensei nekad nevadīja nodarbības, jo viņam jau bija 82 gadi, kad es ierdos. Bet kad viņš parādījās un demonstrēja visas šīs lietas, tā bija mistiska pieredze, ko tu redzēji.

Cik bieži jūs redzējāt O’Sensei?

Ja viņš bija dodžo aizmugures pusē, viņš varēja iznākt ārā katru dienu. Ja viņš bija prom, tad mēs viņu neredzējām trīs nedēļas. Bet ja viņš bija uz vietas, viņš mēdza iznākt laukā uz kādām piecām vai desmit minūtēm un tad atkal iet iekšā. Es viņu redzēju apmēram 300 reizes četru gadu laikā. Viņš nekad nepaskaidroja, ko viņš darīja, viņš vienkārši to darīja! Tas ir tas, kāpēc es viņu dēvēju par burvju mākslinieku. Viņš vienkārši to darīja, un ja tu nevarēji saskatīt, ko viņš darīja, tad nebija iespējams to izdomāt. Viņš nekad neko nepaskaidroja, bet viņš deva mājienus, kurus bija ļoti grūti izprast, jo viņš mēdza noformulēt savas idejas ļoti īsās frāzēs, kuras neviens nevarēja saprast.

Es redzēju interviju ar Šioda (Shioda) Sensei Anglijā. Viņš bija kopā ar O’Sensei 10 gadus no 1930. – 40.gadam, un viņš apgalvoja, ka šajos 10 gados O’Sensei ne reizi netika paskaidrojis, ko viņš dara!

Viņš nebija skolotājs tai nozīmē, ka viņš mācītu. Japāņi to varētu uzskatīt par mācīšanu, bet rietumu izpratnē tā nebija mācīšana. Bija intuitīvi jājūt, ko viņš darīja un sacīja, tā teikt, jāprot izlasīt to “starp rindiņām”.

Vai jūs nodarbojāties ar aikido katru dienu?

Katru dienu. Es parasti gāju uz nodarbībām no 8. līdz 9. no rīta. Bija iespējams piedalīties tikai vienā nodarbībā dienā, jo ritms bija tik ātrs. Es jau biju vairāk nekā 30 gadu vecs, un mans ķermenis neatguvās tik ātri. Kā arī viņi teica: “Viena stunda dienā ir pietiekami, bet nāc katru dienu.” Man vislabāk patika nodarbības no 8. – 9., jo uz to nāca daudzi ārzemnieki, apmēram ducis. Un visjaukākais bija tas, ka atrodoties dožo varēju runāt angliski!

Morihei Uešiba O’Sensei ar ārzemniekiem,
kuri trenējās Aikikai Hombu dodžo ap 1967. gadu.

Ar ko kopā jūs trenējāties?

Ar Bobu Nado, Bobu Frageru, Virdžīniju Meihjū (Virginia Mayhew), Teriju Dobsonu (Terry Dobson), Kenu Kotjē (Ken Cottier) un Normu Mailu (Norm Miles), kura vēl aizvien dzīvo Japānā. Tur bija cilvēki no Vācijas, Francijas un Anglijas.

Vēl kāds kanādietis?

Nē, neviens cits. Bija daži japāņi no Savienotajām Valstīm: Džoanna Šimamoto (Joanne Shimamoto), kura apprecējās ar Akiru Toheju (Akira Tohei) Čikāgā, un vēl viens puisis, kurš māca Ziemeļkarolīnā, Rojs Sjūnaka (Roy Suenaka), un vēl viens no Karolīnas.

Vai jūs trenejāties arī kādā citā laikā?

Dažreiz es aizgāju uz vakara nodarbībām, bet tās bija tik pārpildītas! Tas bija kā trenēties pārpildītā tramvajā!

Kā jūs atceraties nodarbības toreiz?

Tas bija ļoti patīkams laiks. Mēs varējām jokot, sarunāties uz matrača, pļāpāt, smieties, un neviens mums neko nepārmeta. Es esmu dzirdējis, ka tagad tas viss ir mainījies. Kad vēl bija dzīvs Terijs Dobsons, viņš man teica: “Henrij, mēs bijām tur vislabākajā laikā!” Visi mēs ārzemnieki bijām diezgan vientuļi. Un mēs visi turējāmies kopā.

Kāda ārzemnieku kopiena tur bija?

Mēs visi dzīvojām individuāli. Vienīgā kopiena bija dodžo. Daudzi pasniedza angļu valodu, jo citādi viņi nevarētu iztikt. Es biju gandrīz vienīgais, kurš nestrādāja.

Ko jūs darījāt savā brīvajā laikā?

Galvenokārt es mēģināju uzlabot savu japāņu valodu, lai varētu labāk runāt.

Vai jūs vēl kādreiz atgriezāties Japānā?

Nē. Es redzēju, ko gribēju redzēt, un dabūju, ko gribēju dabūt. Tāpēc es nekad tur neatgriezos.

Vai jūs mācījāt aikido, kad atgriezāties Toronto?

Es mācīju kopienas centrā aiz Ontario Mākslas galerijas, kur ir apmetnes ēka. Kāds tur mācīja, un kad viņi izdzirdēja, ka esmu atpakaļ, un viņi jautāja man, vai es gribētu vadīt nodarbības. Un tā es to turpināju darīt kādus 20 gadus. Pa dienu es strādāju un veicu šo kā nepilnas darba dienas nodarbošanos.

Ko O’Sensei teica par Yin-Yang?

Viņš nekad nerunāja pārāk daudz par to. Bet viņš macījās par to Omoto-kyo, reliğija, kurā viņš galvenokārt bija ieinteresēts, bija sintoisms. Par sintoismu, pat Japānā, viņi nekad nestāsta visu, pat japāņiem. Viņi vienkārši izmet kaut ko, “pietiekami”, mazu drusciņu katrā reizē. Daudz zināšanu viņi vēl aizvien patur paši sev, tā ka pat japāņi nezina par to neko daudz! Ja tu jautā japānim: “Kas ir ki?” Viņi nevar uz to precīzi atbildēt. Viņi ir iedzīti strupceļā!

Kas O’Sensei bija sakāms par “ki”?

Mēs nevarējām pārrunāt šīs lietas, jo viņš par tām neko nestāstīja! Viņš kaut ko pateica, un tad - vai nu jūs to saprotat, vai arī nē. Tas arī viss! Jūs nevarat pateikt: “O’Sensei, ko jūs ar to domājat?” Tas ir kaut kas tāds, ko jūs nevarat darīt!

(The full article is available for subscribers.)

Subscription Required

To read this article in its entirety please login below or if you are not a subscriber click here to subscribe.

Username:
Password:
Remember my login information.